Ziemeļindijas ceļojuma noslēdzošā diena

Laiks paskrējis nemanot un pienākusi mūsu Ziemeļindijas ceļojuma pēdējā diena. Šis ir bijis pārsteigumiem, kontrastiem un piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Esam iepazinuši tik daudz un dažādas Indijas šķautnes, ka brīžiem šķita - ceļojam nevis vienā, bet dažādās valstīs. Katram no ceļotājiem šī zeme paliks atmiņā ar ko citu - kādam tie būs sastaptie cilvēki, kādam dabas varenība, bet vienaldzīgs nespēj palikt neviens, kurš kaut reizi pabijis šajā vietā. Un arī ceļojuma pēdējo dienu centīsimies izbaudīt no sirds un uzzināt vēl kripatiņu vairāk par šo krāšņo zemi.

Jāatzīst, ka kalnu ceļi mūs vairs nepārsteidz un esam apraduši ar šejienes braukšanas stilu un kultūru. Bet šodien piedzīvojām kādu pārsteigumu, kas saistīts tieši ar ceļiem. Dodoties jaunos piedzīvojumos, mūsu ceļotājus pārsteidza klinšu nogruvums un bijām liecinieki tam, cik veikli Indijā tiek galā arī ar šādu likstu. Neko šādu nevienā Eiropas valstī neieraudzīsiet - braukt vietā, kur traktors lauž milzīgus klints bluķus, kur tiek spridzināti akmeņi un notiek aktīva ceļa būvniecība. Bet šeit tas notiek neticamā ātrumā - pirms mirkļa šķita, ka šeit ceļa nemaz nav, bet jau brīdi vēlāk šoferīši izspārda lielākos akmeņus un visi var doties tālāk. Kā atzīst vietējie, pamatīgākus ceļus šeit būvēt nav jēgas, jo gan kalni, gan upes ar laiku "apēd" ceļus un tie atkal jābūvē no jauna.

Nav ļaunuma bez labuma, jo klinšu nogruvumu rezultātā vietējie iedzīvotāji tiek pie bezmaksas būvmateriāla. Liela daļa māju ir būvētas tieši no šādiem klinšu ķieģeļiem.   

Tā kā mežonīgās upes mēdz sagraut pat visstiprākos tiltus, tad šejienes iedzīvotāji ir izdomājuši attapīgu veidu, kā šķērsot upi. Tas ir sava veida trošu ceļš. Lai gan tas neizskatās visai droši, tomēr šādi cilvēki šķērso upi jau daudzu gadu garumā. Arī mēs nevarējām atturēties un pamēģinājām šo savādo pārceltuvi. Un ja jau reiz jādara kas ekstrēms, tad, protams, šo pienākumu uzņemas Aldis Siliņš, kurš labprāt ļaujas dažādiem izaicinājumiem.

Ja jau atrodamies ciematā, kur katrā ģimenē ir vismaz viens kalējs, tad nevarējām neapciemot vieno no viņiem un uzzināt vairāk par šo seno arodu. paldans cilā āmuru jau kopš 12 gadu vecuma. Tagad viņam ir 86 gadi, bet joprojām ik dienu viņš ņem rokās āmuru un darina skaistas lietas.

Saviem darinājumiem Paldans izmanto kaparu, kas iegūts šeit pat Zanskāras upē. Izrādās - kaparu var iegūt arī kalnos, bet upes kapars esot daudz vērtīgāks. Šeit atrodamais kapars ir daudz dārgāks par sudrabu.

Šo Ziemeļindijas ceļojumu noslēdzām ar kādu īpašu notikumu. Mums bija iespēja būt klāt un savām acīsm skatīt Budistu klostera festivālu. Šis nav izklaides pasākums, bet gan nopietns reliģisks notikums. Apkārtējo ciemu iedzīvotāji mēro ceļu pat vairākas dienas, lai nokļūtu šajā festivālā. Šī festivāla būtība ir aizlūgums par visām pasaules dzīvajām radībām - gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Ar šī festivāla palīdzību budisti nodod pasaulei mieru un parāda, ka pats svarīgākais ir miers un līdzcietība. 

Uz šādas svinīgas nots arī atvadāmies, lai tiktos atkal citos ceļojumos un dotos jaunos piedzīvojumos.

25/01/2019
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...