Vieta, kur mazliet apstājas laiks un dabas skaistums liek aizrauties elpai.

Nu jau vairākas piektdienas sekojam līdzi Ginta Andžāna un Goran Goras ceļojumam skaistajā un pārsteidzošajā Bosnijā un Hercogovinā. Esam pabijuši dažādās pilsētās, uzzinājuši daudz jauna un dzirdējuši dažādus stāstus. Šodien laiks atstāt pilsētas un vēsturiskus tūrisma apskates objektus un doties tālu kalnos pie dabas , lai tiktos ar cilvēkiem, kurus neietekmē lielie pasaules notikumi, kuriem ir pašiem savs dzīves ritms un pavisam citāds skats uz dzīvi.

Baudot kalnu serpentīnus un skaisto dabu mūsu ceļotāji dodas ceļā. Pirmie, kurus sastopam šajā mazapdzīvotajā teritorijā ir trīs vietējie ēzeļi. Jā, jā, jūs nepārklausijāties. Lai tiktu šai trijotnei garām puišiem nācās gan vest diplomātiskas sarunas, gan pielietot nedaudz tehnikas spēka, bet beigu beigās abas puses šķīrās kā draugi.

Gandrīz visa Bosnijas un Hercogovinas teritorija atrodas Dināru kalnienē un lielākā daļa apdzīvoto vietu izvietojušās kalnu ieplakās. Senie bosniešu augstkalnu ciemi laika gaitā izzūd, tomēr ir  viens unikāls, grūti sasniedzams un sens ciems - Lukomir. Tieši uz turieni dodas mūsu ceļabiedri. Tas nebūt nav viegls uzdevums, jo norāžu šeit nav un cilvēkus, kam pajautāt arī visai grūti sastapt.Tomēr viss ir kārtībā un jau pavisam drīz sastopam pirmo lukomirieti 16 gadīgo ganu Farisu. Puisis pastāstīja, kāda atšķirība, ganot aitas vai govis , un dalījās ar saviem nākotnes sapņiem. Novēlot Farisam sasniegt visu, ko iecerējis, Gints un Goran Gora dodas tālāk.

Bet īsto gana dzīvi, filosofiju un ikdienu mums izskaidro aitu gans ar pieredzi - Sanels. Sarunā ar Sanelu uzzinām gan par sadzīvošanu ar vilkiem, gan to, kādēļ liela daļa aitu šeit klibo, gan Sanela filosofisko skatījumu uz dzīvi un savu nodarbošanos. Sarunas beigās saprotam, ka lai nu kurš, bet Sanels zina dzīves patieso jēgu un tā neslēpjas augstos amatos vai pilnā bankas kontā.

Lukomir tulkojumā nozīmē - "miera osta". Šis nosaukums precīzi raksturo šo vietu - klusums, nesteidzīgs dzīves ritms un pasakaini dabas skati. Runā, ka par Pirmo pasaules karu šeit uzzināja tikai tad, kad tas jau bija beidzies un ar Otro esot bijis līdzīgi. Tieši tik nomaļa un ar dzīvi citur nesaistīta ir ši vieta. 

Nav piemērotāka vieta nesteidzīgām sarunām kā šeit, kur šķiet dzīve mazliet lēnāka un laiks uz mirkli apstājas. Tā nu mūsu ceļotāji, piesēduši uz bluķīšiem, vadīja laiku nesteidzīgās sarunās ar Čomaronkuli, kurš šeit dzīvo jau 80 gadus. Tieši viņš zina, cik šī vieta var būt skaista un skarba reizē. Skaties video un Tu dzirdēsi ne vienu vien stāstu no Čomaronkuļa garās dzīves.

Lai gan Lukomirā galvenokārt dzīvo gados vecāki ļaudis, pēdējos gados šo vietu par savām mājām izvēlas arī jaunieši. Amela uz šo vietu pirmoreiz atbrauca kā gids un tik ļoti iemīlēja šo vietu, ka nolēma ar to saistīt atlikušo dzīvi. Amela ceļotājus pavadīja uz Lukomiras ievērojamākajām vietām un pastāstīja par šī ciema vēsturi. Izrādās, ka šis ciems ir Kultūras mantojums un šeit nedrīks neko būvēt bez īpašas saskaņošanas. Arī visām jaunajām ēkām jāizskatās autentiskām.

Nav nekāds brīnums, ka tieši šajā vietā ceļotāji saņēma piedāvājumu nobaudīt vistradicionālāko bosniešu ēdienu - pitas pīrāgu. Šeit pastāv uzskats, ka meitene ir gatava laulībām tikai tad, kad ir iemācījusies pagatavot nevainojamu pitu. Bet viss nebūs tik vienkārši kā varētu šķist, jo puišiem pašiem būs jāiemēģina roka pitas gatavošanā pirms varēs to nobaudīt. Jāatzīst, ka viegli viņiem negāja, bet noskaties video un redzēsi to pats savām acīm.

Pēc sātīgās maltītes un došanās mājup Gints un Goran Gora vēl apciemo kundzi, kura šeit nodzīvojusi visu mūžu un lai gan ir grūti, tomēr nemainītu šo vietu ne pret ko citu. Kā arī puiši nodosies kārtīgam iepirkšanās drudzim, nopērkot gan džemperi no sirmās kundzes, gan košas zeķes no Čomaronkuļa sievas.

Nu ko, šīs dienas ceļojums ir noslēdzies, bet mūs gaida vēl daudz jaunu vietu un pārsteidzošu notikumu jau nākamnedēļ. Uz tikšanos! 

 

 

 

 

 

20/07/2018
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...