Kašmīras miera oāze - Himalaji

Klāt gada beigas, kad darbs dzen darbu un svētku notikumi rindojas cits aiz cita.  Bet mēs ticam, ka atradīsi mirkli, lai dotos mūsu iknedēļas kopīgajā ceļojumā. Šodien atvadīsimies no viesmīlīgās mājas uz ezera un dosimies rast mieru Himalaju kalnos. Bet vēl pirms sākt baudīt relaksējošo kalnu ainavu, nogaršosim visai neparastus gardumus Deli ielās un iepazīsimies ar kriketa spēli.

Bet pirms pametam šo pasakaino ezeru zemi, gida dēls Lumins aicina mūs iepazīt savu aizraušanos - kriketu. Krikets ir nūjas un bumbiņas komandu sporta veids,  kura pirmā dokumentētā spēle norisinājās Anglijas dienvidos 16. gadsimtā. Līdz 18. gadsimtam krikets bija  kļuvis par Anglijas nacionālo sporta veidu. Britu Impērijas paplašināšanās noveda kriketu līdz tam, ka to spēlēja aizjūrās, tai skaitā arī Indijā. Tagad indieši šo spēli spēlē katrā pilsētā, pagalmā un pļavā.

Noteikumus gan mūsu ceļotāji līdz galam nesaprata, tomēr labprāt izmēģināja roku bumbiņas mešanā un atsišanā. Noskaties, kā viņiem veicās.

Pēc šādas aktīvas izklaides tā vien prasās kārtīgi iestiprināties. Gids Haminds nolēmis pārsteigt mūsu ceļotājus ar labāko krišnaītu ēdienu pilsētā. Goran Gora atzīst, ka līdzīgu maltīti baudījis arī Rīgā, bet piedevās pasniegtā mērcīte gan sagādāja šoku garšas kārpiņām. Aldis bija gatavs nogaršot to vairākas reizes, bet Goran Gora gan atzina, ka ko tādu negribētu baudīt vairs nekad dzīvē. 

Pēc šīs asās un garšām bagātās maltītes abiem ceļotājiem vēl pietika drosmes izteikt vēlmi pagaršot kaut ko no tā, ko indieši tirgo uz ielām. Lai gan gids mēģināja abus drosminiekus atturēt, tomēr devāmies izpētīt, kādus labumus ēd indieši Deli ielās. Izvēle krita par labu lotosa saknei, kas panēta mīklā. Nevarēja gan nepamanīt, ka arī šis ēdiens ceļotājiem īsti negāja pie sirds. Un arī uz ielas gatavotais un tirgotais īpašais indiešu saldējums nesajūsmināja mūsu draugu garšas kārpiņas. 

Kad vēderi pilni un izstaigāts Deli ielās esošais tirgus, tad gan laiks pamest šo burzmu un pilsētas kņadu un doties meklēt mieru. Un kur gan labāk to izdarīt, ja ne kalnos. Un tieši uz tiem ved mūsu tālākais ceļš, ja precīzāk, tad dodamies iekarot Himalajus. Dodamies uz kādu īpašu ieleju, kuras iedzīvotāji apgalvo, ka esot sastapuši pašu Sniegacilvēku. Ej nu sazin, kā tur ir ar to Sniegacilvēku, bet vieta šeit tiešām ir brīnumskaista.

Ciemats Sunamar jeb Zelta pļava atrodas 2800 metru virs jūras līmeņa. Un šo kalnu pakājē sniegs nekad nenokūst. 

Ja jau esam tik tālu atbraukuši, tad, protams, vēlējāmies uzkāpt līdz tuvējam ledājam. Sacīts darīts - kalnu pavadonis Abduls šķūnītī sameklēja piemērotu apģērbu, ietērpa mūsu ceļa biedrus atbilstoši laika apstākļiem un devāmies ceļā. 

Kāpiens nepavisam nebija viegls. Lai tiktu galā ar elpošanas grūtībām un Abdula raito soli, nācās npūlēties ne pa jokam. Bet, ņemot vērā dažus pieredzējušā gida padomus, visi veiksmīgi nonācām līdz galamērķim. Pa ceļam uzzinājām dažādus stāstus par šejieniešu dzīvi un dzīvniekiem, kuri sastopami šajos kalnos. Izrādās šeit mīt gan tīģeri, gan lāči - mēs gan nevienu nesastapām un labi ka tā. 

Sasmelies arī Tu Himalaju veldzējošo mieru un iespēju uz mirkli apstādināt laiku, lai jau ar jaunu sparu iesoļotu Jaunajā gadā. 

 

28/12/2018
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...