"Kam jānotiek, lai sabiedrība attaptos?" - kinoloģe skaidro, kāpēc bērnu un suni nedrīkst atstāt bez uzraudzības

Lolojamākā un neaizsargātākā mūsu sabiedrības daļa – bērni – ik dienas nonāk Latvijas slimnīcās un traumpunktos gadījumos, kad no nelaimes varēja izvairīties. Šoreiz runa ir par suņu kodumiem, turklāt ne vienmēr cietuši ir ķipari, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm – neievērojot piesardzību, četrkājainie draugi var izpaust savu plēsēja dabu, un šajā gadījumā dzīvniekus būtu aplami vainot.

Nelaime nenāk brēkdama

Ne vienmēr vecāki, audzinātāji vai skolotāji var paredzēt katru bērna soli, taču īpaši skumji ir tas, ka ārkārtīgi daudzos gadījumos, jau iepriekš novēršot riskus, bērnu varēja pasargāt.

Piemēram, 2016. gadā BKUS vērsās 238 (!) bērni, kurus bija sakoduši suņi. Turklāt šī ir statistika par šo  konkrēto slimnīcu Rīgā, taču vēl jau paliek arī reģionu slimnīcas un traumpunkti. Rētas no šādiem gadījumiem nereti paliek uz visu mūžu, tāpat kā psiholoģiska trauma.

Saskaņā ar Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) apkopotajiem datiem, vecumā no 0 līdz 9 gadiem aptuveni 12% traumu bērniem ir plēsta vai durta brūce.  Vecumā no 10 līdz 13 gadiem šādas brūces ir 4% no visiem gadījumiem, kad bērns nonāk pie dakteriem, bet vecumā no 14 līdz 17 gadiem – šāda tipa traumas notiek salīdzinoši ļoti reti. Līdz ar ar to var secināt, ka tieši savas dzīves pirmajos gados ķipari visbiežāk tiek pakļauti riskam, ka viņus varētu sakost pašu vai arī svešs suns.

“Galvas rajons maziem bērniem ir suņa augumā, tādēļ arī visbiežāk tiek sakosta bērna galva, seja,” stāsta BKUS pārstāve Vita Šteina. Skumjā statistika rāda, ka nākamā zona, ko visbiežāk sakož suņi, ir plaukstas, augšdelmi un kakls.

BKUS speciālisti norāda – visbiežāk bērni tiek sakosti suņu ēšanas laikā un tad, kad bērni ir vieni atstāti bez pieaugušo uzraudzības.

Reāls gadījums Latvijā: četri suņi saplosa 5 gadus vecu meitenīti

Vissmagākās sekas suņu kodumiem ir nāve. “Vissmagākais gadījums bija 2016. gadā, kad piecus gadus vecu meitenīti sakoda četri ģimenes suņi, vecvecmāmiņa, kas atradās netālu bija bezspēcīga, un bērns no gūtajiem kodumiem mira,” stāsta BKUS pārstāvji,

“Kamēr vecvecmāte pagalmā tīrīja sniegu, bērni turpat netālu pikojās un spēlējās ar četriem ģimenes bordo dogiem. Pēkšņi suņi kļuva agresīvi, uzbruka meitenei un sāka viņai kost,” 2016. gadā medijiem vēstīja policijas pārstāvji. Šis gadījums lika aizdomāties par to, ka no šīs nelaimes varētu izvairīties, ja vien pieaugušie būtu izpratuši – suns ir dzīvnieks, kura psiholoģija bez šaubām ir citādāka nekā cilvēkam.

Kinoloģe un suņu fotogrāfe, kā arī portāla kinologs.lv veidotāja Everita Pāne, komentējot daudzos gadījumus, kad bērnus sakož suņi, turklāt arī ar letālām sekām, pauda: “Nezinu, kam vēl ir jānotiek, lai beidzot mūsu sabiedrībā kaut kas mainītos uz labo pusi. Pēc traģēdijām parasti sociālos tīklus pāršalc komentāru “vētras”, kuros tiek meklēts vainīgais. Taču skaidrs, ka atbildīgi par notikušo vienmēr būsim mēs – pieaugušie, nevis bērns vai suns.”

Tad nu vaicājām kinoloģei, portāla kinologs.lv veidotājai Everitai Pānei, ko vecāki drīkst un nedrīkst darīt, lai pasargātu savu bērnu un līdz minimumam samazinātu traģēdijas risku, ja bērnam ir saskare ar četrkājiem.

 

Suns neuztvers bērnu kā vienlīdzīgu, kamēr tas neizaugs līdz viņa augumam

“Zināšanu trūkuma dēļ cilvēks bieži vien neizprot suni, tā ķermeņa valodu un nepārprotamos signālus. Nereti cenšamies suni pārcilvēciskot, taču suns neuztver lietas kā cilvēks, bet gan kā suns,” stāsta Everita Pāne.

Kinoloģe izskaidro, ka bieži vien suņa agresīvajā uzvedībā vainojams apmācības un socializācijas trūkums, taču, “lai arī cik labi suns būtu apmācīts, paklausīgs un mīļš brīžos, kad mājās ir pieaugušie, nevar paredzēt, kā viņš rīkosies, palicis viens ar bērniem, kas līdz zināmam vecumam nav un nebūs sunim nekāda autoritāte”.

“Tikai tad, kad bērns sasniedzis pusaudža vecumu un gan auguma, gan uzvedības ziņā sāk līdzināties pieaugušam cilvēkam, tikai tad suns arī viņu sāk uztvert kā pieaugušo.

Skriešana, klaigāšana, trokšņošana, straujas kustības – tā ir normāla bērna uzvedība, kas var likties nepieņemama sunim, kā rezultātā viņš var pieņemt lēmumu bērnu “pārmācīt”,” suņa psiholoģiju skaidro Everita Pāne.

Attēlā - kinoloģe Everita Pāne ar mīluļiem

Kādi ir risinājumi?

Viss iepriekš minētais nenozīmē, ka ģimenēs ar bērniem nedrīkst būt suņi. Taču ir vienmēr jāatceras tas, ka suns ir dzīvnieks.

“Ja nav iespējams suni kādā brīdī pieskatīt, tas jāievieto citā telpā jeb savā būrī/voljērā vai kur citur, kur bērns tam netiktu klāt un otrādi. Tas pats attiecināms uz situāciju, kad vecāki (suņa saimnieki) nav mājās, bet bērnu pieskata kāds cits.

Neatkarīgi no tā, vai tā ir auklīte vai omīte – viņa nevar vienlīdz labi pieskatīt gan bērnu, gan suni, paredzot visas iespējamās situācijas un suņa reakciju. Arī šādās situācijās drošāk, ja suns atradīsies citā telpā/teritorijā,” stāsta kinoloģe.

Vaicājām arī – ko darīt, ja ģimenē suns visu laiku ir bijis vienīgais mīlulis, taču tad ģimeni papildina cilvēkbērns?

“Būtu gaužām muļķīgi uzskatīt un gaidīt no suņa, lai viņš saprot, ka tas ir jūsu bērns un ka viņš to uzreiz iemīlēs tikpat stipri kā vecāki.

Ticiet man – suns nesaprot un nezina, ka tas ir bērns, kuru nesen dzemdējāt. Suns to drīzāk uztver kā jaunu mājdzīvnieku, kura smarža un uzvedības izpausmes ir sunim neierastas un nesaprotamas. Tāpat daudzi suņi bērnu uztver kā konkurentu – jo visa saimnieku uzmanība tagad tiek veltīta mazajam,” saka kinoloģe.

Viņa skaidro – “pēc savas pieredzes varu teikt, ka galvenais ir neko nesasteigt un komunikāciju starp suni un bērnu veidot pakāpenisku un neuzbāzīgu. Nebūt nav uzreiz jādod sunim ostīt jaundzimušā drēbītes, vai pats bērns, jo bērna smarža tāpat ir mājās un suns to jūt.

Tāpat ieteiktu neriskēt un nebāzt sunim zīdaini purnā vai likt virsū (laist tiešā kontaktā), gaidot, ka viņš to uztvers ar baigo sajūsmu, jo diemžēl nav iespējams 100% paredzēt suņa reakciju, jo viņš ir dzīvnieks, kas reaģēs tā, kā konkrētajā situācijā uzskatīs par pareizu.

Neizvēlieties suņu šķirnes pēc izskata!

“Ja jūsu ģimenē vēl nav suņa, bet ir mazs bērns vai plānojiet ģimenes pieaugumu, ieteiktu tomēr ļoti rūpīgi izvērtēt to, kādu suni iegādāties. Nevis paņemt to, kurš pēc izskata šķiet vispievilcīgākais, bet gan iepriekš uzzināt visu par konkrētās šķirnes izcelsmi, rakstura iezīmēm un uzvedības īpatnībām, izvērtējot viņa lielumu, spēku un to, cik daudz laika spēsiet veltīt suņa vajadzību apmierināšanai un pats galvenais – apmācībai un uzraudzībai. Jāņem vērā, ka jebkurš suns kaut kādā situācijā var būt agresīvs, taču ir suņu šķirnes, kurām agresija ir vairāk izteikta. Tāpat

der ielāgot, ka suns ir bara dzīvnieks un mājās, kur ir vairāk par vienu suni – tas jau ir “bars”, kas rīkojas pēc saviem likumiem.

Parasti – uzbrukuma gadījumā – kāds uzbrūk pirmais un pārējie pievienojas,” skaidro Everita Pāne.

Mīlēsim savus četrkājainos draugus, bet būsim piesardzīgi!

Raksts tapis sadarbībā ar gardajiem un veselīgajiem "Alma" jogurtiem!

09/05/2018
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...