Ebreju tautas unikālais mantojums - Izraēla kopā ar NUKO.lv

Arī šodien kopā ar Aiju Andrejevu un Goran Goru turpināsim iepazīt Izraēlas nozīmīgāko pilsētu - Jeruzalemi - pievēršot sevišķu vērību tieši jūdu reliģijai, svētvietām un šīs tautas drūmajām vēstures lappusēm. Rīta agrumā dosimies uz sinagogu, apmeklēsim raudu mūri un holokausta muzeju, kā arī tuvāk iepazīsimies ar Izraēlas kareivjiem. Dodies mums līdzi, skaties video, un arī Tu uzzināsi daudz interesanta par Izraēlu un ebrejiem!

Abi mūsu stāsta varoņi cēlās vēl pirms rītausmas, lai nokļūtu sinagogā. Tā ir ebreju lūgšanu vieta, tomēr nav dievnams. Interesanti, ka katrs dalībnieks ir vienlīdzīgs, un dievkalpojumam nav vidutāja starp Dievu un cilvēku. Aijai nācās palikt aiz durvīm, jo darba dienās sievietēm sinagogā ieeja ir stingri liegta. Kādēļ tas tā un ko simbolizē mazās, melnās kastītēs, ko vīri piesien pie galvām? Kāpēc visi vīrieši nēsā bārdas? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildēja rabīns Avejada un viņa māceklis. “Es nesapratu vispār neko, ko viņi tur dara, bet man nenormāli patika,” lūgšanu norisi komentē Gorans, “bija vērts celties.” Mūziķis ierakstīja lūgšanas un dziesmas, kā arī jūdu svētās grāmatas Toras lasījumus.

Raudu mūris ir ebreju tempļa  Rietumu siena, kas palikusi pēc tempļa nojaukšanas vēl romiešu laikā. Tā ir ebreju svētākā vieta. Kā stāsta rabīns, tā ir vieta, kur var redzēt garīgās pasaules saikni ar fizisko pasauli, un tā ir ebreju reliģiskās dzīves sirds. “Šajā vietā ir sakopots viss ebreju garīgums,” teic rabīns. Arī Aija un Gorans ievietoja lūgšanu zīmītes Raudu mūrī. Kā tas lika justies Aijai, to uzzināsi, skatoties raidījumu. Tu nespēj pat iedomāties, cik zīmītes Raudu mūra spraugās cilvēki ievieto vienā gadā!

Ebreji caur visiem gadsimtiem spējuši saglabāt savu, atšķirīgo kultūru un reliģiju. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ pret viņiem salīdzinoši tik viegli bijis vērst citas tautas, jo ienīst vienmēr ir vieglāk nekā iepazīt. Lai izprastu, kā varēja notikt 20. gs. šausminošā traģēdija - holokausts - Aija un Gorans devās uz Yad Vashem: Izraēlas holokausta muzeju. Ap 6 miljoni ebreju tika iznīcināti holokausta laikā, un šī muzeja mērķis ir nepieļaut, lai pret jebkuru tautu kas tāds atkārtotos. Katra saglabātā lieta un uzskates materiāls stāsta ļoti skumju stāstu - stāstu par apkaunojošāko lappusi cilvēces vēsturē. “Man kamols bija kaklā teju visu laiku. Tas ir vienkārši baisi,” par pieredzēto atminas Aija, atzīstot, ka ir daudz informācijas par holokaustu, bet Yad Vashem to nākas sajust tik personīgi un biedējoši.

Muzejs ir būvēts ļoti neparasti - tam ir prizmas forma, bet stiklota ir vien paša virsotne, un pārējā ēkā nav logu. Esot muzejā un iepazīstot nacistu izveidotos ebreju geto un šausminošās nāves nometnes, vienmēr, skatoties uz augšu, redzams gabaliņš no debesīm, kas simbolizē cerību. Cerību sniedz arī koki, kas iestādīti muzeja teritorijā. Katrs no tiem simbolizē cilvēkus, kas glābuši ebrejus no nāves. Šeit ir atrodami arī latviešu vārdi un uzvārdi.

Ir neiespējami iepazīt Izraēlu, nerunājot par Izraēlas - arābu konfliktu. Karš ar arābu valstīm sākās jau otrajā dienā pēc Izraēlas valsts nodibināšanas 1948. gadā. Karš un konflikti šajā zemē bijuši un ir ikdienišķa parādība, kas viscaur atstājusi savas pēdas. Vai spēj iedomāties, ka katrā Izraēlas mājās ir bumbu patversme? Raidījumā redzēsi, kā šāda speciāla istaba izskatās modernajos dzīvokļos. “Tu dzīvo kā uz pulvera mucas,” redzēto komentē Gorans.

Izraēlas armija ir ieguvusi slavu kā viena no spēcīgākajām pasaulē. Iesaukti obligātajā dienestā tiek praktiski visi pilsoņi, arī sievietes. Izraēlā uzskata, ka, lai dzīvotu mierā, ir jādara viss iespējamais, lai aizsargātu savu valsti un savu ģimeni. Dienēt armijā šeit ir prestiži. Cik gadus ir jādien armijā, kad var tikt mājās un ko par to domā paši kareivji - to uzzini raidījumā!

Aija un Gorans iepazīna vēl kādu ebreju tautas cīņu par nacionālo identitāti; cīņu, kas risinājās teju pirms diviem tūkstošiem gadu. Ebreju sacelšanās laikā pret romiešiem ebreji dzīvojuši nopostīto ciemu māju pagrabos, kas savienoti kopā, veidojot iespaidīgu labirintu, kur bieži vien iespējams tikai rāpot. Tieši te abus ceļabiedrus ved visurgājējs gids Mihaels, sakot “Tagad vairs var rāpot tikai uz priekšu.” Gorana ekstrēma skalā šis piedzīvojums ir “kaut kur tuvu septītniekam.” Ar cik lielu prieku abi ceļabiedri vērās uz apkārtni, kad bija tikuši ārā no labirinta! Ir labi atgriezties mūsdienās, un tieši par mūsdienu tehnoloģijām un mūsdienu Izraēlas komunismu - kibuciem - nākamajā piektdienā!

 

11/05/2018
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...