Ceļo ar NuKo un iepazīsti Bosnijas un Hercogovinas spožākās un pretrunīgākās vēstures lappuses

Šajā ceļojuma sērijā aplūkosim gan vienu no priecīgākajiem brīžiem Sarajevas vēsturē, gan neviennozīmīgi vērtēto pēckara laiku,  kad Bosnija un Hercogovina atradās Dienvidslāvijas republikas sastāvā. Paviesosimies pie slavenajiem Koņicas kokgriezējiem un mūsu ceļotāji pamanīsies iekļūt īstā Bosnijas sieviešu pasaulē - virtuvē, kur viņiem nāksies arī mazliet pastrādāt. Bet par visu pēc kārtas.

Viens no spožākajiem brīžiem Sarajevas vēsturē neapšaubāmi bija 1984.gada februāris, kad Sarajevai bija tas gods uzņemt Ziemas olimpiskās spēles. Līdz šim brīdim neviena socialistiska valsts nebija tikusi pie šāda goda, tādēļ skaidrs, ka visam bija jābūt sagatavotam visaugstākajā līmenī. 49 valstis, 1272 atlēti, spēļu televīzijas translācija piedzīvo nepieredzēti lielu peļņu un 14.spēļu talismanu vilcēnu Vučko zina teju ikviens tā laika bērns. 

Un ja jau mūsu ceļabiedri nonākuši leģendārā, ar sportu saistītā vietā, tad laiks kļūt par komandu. Bet tas, protams, nav tik vienkārši, kā varētu domāt. Lai mūsu gids Edins tiktu pilntiesīgi uzņemts komandā, viņam vispirms šis gods jānopelna. Skaties video un uzzini, kādu pārbaudījumu Gints un Goran Gora bija sagatavojuši. 

Nu jau kā komanda ceļa biedri steidz izmēģināt leģendāro Sarajevas bobsleja trasi, kur savu pirmo triumfa mirkli piedzīvoja arī mūsu Zintis Ekmanis. Starp citu, kamanas bobs bija tam laikam unikāls un to izgatavoja pie mums Rīgā. Tā bija īsta sensācija - olimpiskie debitanti un komanda ar visniecīgāko pieredzi ieguva bronzas medaļu. 

Ja jau esam aizceļojuši laikā, kad Bosnija un Hercogovina bija Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā, tad Gints un Goran Gora izmanto iespēju uzzināt vairāk arī par šo vēstures lapaspusi. Tā kā sākām ar sportu, tad arī par šo laika periodu mūsu ceļotāji devās izjautāt tā laika Dienvidslāvijas sportistu, smagatlētikas čempionu. Saruna izvērtās diezgan neparasta gan par tā laika sportu, gan valdošo režīmu, gan iemesliem, kādēļ sportists emigrējis uz Franciju.

Tālāk ceļotāji dodas apskatīt slaveno Tito bunkuru. Šī būve ir tā laika tehnoloģiju augstākā virsotne. To būvēja 30 gadus un tas izmaksāja 4,6 miljardus ASV dolārus. Bunkurs tika būvēts, lai kodolkara gadījumā pasargātu 350 Dienvidslāvijas augstākās armijas amatpersonas. Gan par šo bunkuru, gan pašu Josifu Brozu Tito un viņa režīmu domas dalās. Kamēr daļa vecākās paaudzes joprojām godā Tito vārdu, daļa tomēr kritizē viņa režīmu. Arī Gintam un Goran Goram viedokļi atšķīrās gan par šo vēsturisko personību, gan viņa uzbūvēto bunkuru. Diskusijas starp ceļa biedriem par Tito bunkuru turpinājās vēl ilgi pēc bunkura apmeklējumu. Noskaties video un izdari savus secinājumus par šo personību, režīmu un šo iespaidīgo celtni.

Visu šo laiku mūsu ceļotāji atradās skaistā pilsētā Koņicā, kas ir slavena ar saviem kokgriešanas meistariem. Koņicas stils ir unikāls un zināms visā pasaulē. Šādi darinājumi ir sastopami teju ikvienā bosniešu mājā, tādēļ arī mūsdienu meistariem darba vienmēr pietiek.

Gints un Goran Gora paviesojās pie viena no šādiem meistariem, kura dzimta ar šo amatu nodarbojas jau vairākās paaudzēs. Viņš ne tikai laipni padalījās ar sava amata noslēpumiem, bet ļāva arī Gintam iemēģināt roku. Izrādās, tas nebūt nav tik viegli, kā no malas izskatās.

Kā vislabāk noslēgt dienu? Nu protams, ar gardām vakariņām. Tikai šoreiz Gints un Goran Gora arī paši piedalīsies to tapšanā un nonāks īstā bosniešu sieviešu valstībā. Stingrā saimnieces uzraudzībā top tradicionāls bosniešu ēdiens - pildīti dārzeņi. Arī meitenes ir sajūsmā par puišu veikumu un par pašiem puišiem arī, kā šķiet. 

Vakars noslēdzas ar nepiespiestām sarunām par bosniešu sievietēm, ģimeni un sievietes lomu mūsdienu Bosnijā. Protams, neizpaliek arī pašu gatavotās maltītes baudīšana.

Šī tiešām bija iespaidiem bagāta ceļojuma diena un mēs nevaram sagaidīt nākamo nedēļu, lai turpinātu dalīties ar šī krāšņā piedzīvojuma turpinājumu. 

06/07/2018
Atstāt komentāru

Lūdzu, uzgaidiet...